Zāļu iegādes izdevumu palielināšanās – valdības 'dāvana' Latvijas iedzīvotājiem
Valdis Freidenfelds, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas izpilddirektors

Kopš 2008.gada 1.oktobra vairums zāļu ražotāji, izprotot situāciju tautsaimniecībā un veselības aprūpē Latvijā, cenas zālēm ne tikai nav paaugstinājuši, bet pat samazinājuši, no saviem līdzekļiem nokompensējot pagājušā gada rudenī valsts radītos ievērojamos papildu izdevumus sakarā ar maksas palielināšanu par zāļu reģistrēšanu un iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā. Līdz ar to ražotāju vidējā zāļu cena kopš oktobra ir pat nedaudz samazinājusies.

Pēc Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (AFA) pieprasījuma Zāļu valsts aģentūras (ZVA) oficiāli sagatavotie dati atklāj, ka kopš 2008.gada oktobra ražotāju cenas (vidēji) zālēm ne tikai nepalielinājās, bet pat samazinājās. ZVA, aprēķinot ražotāju vidējo cenu 4068 Latvijas tirgū esošajiem zāļu produktiem (salīdzināmiem visos periodos), konstatēja, ka tām zālēm, kurām cenas tika samazinātas (88% zāļu cenas nav mainījušās), cenu samazinājums no 2008.gada 1.oktobra līdz 2009.gada 1.janvārim bija 21%, bet no šī gada 1.janvāra līdz 1.martam – 12%.

Tā kā ražotāju cenas valsts institūcijas izmato par pamatu, lai noteiktu maksimālos vairumtirgotāju un aptieku piecenojumus un, rezultātā, maksimāli pieļauto zāļu cenu aptiekā, tad teorētiski, protams, var pieņemt, ka gala cenu zālēm aptiekā izmaina (palielina vai samazina) vairumtirgotāji un aptiekāri, kas ir turpmākie izplatīšanas posmi aiz ražotāja. Taču zinot, ka jau līdz šim vairumtirdzniecībā un aptiekās lielākoties tiek piemēroti maksimāli pieļaujamie uzcenojumi, arī šis, cenu veicinošais faktors ir jāizslēdz. Ja atsevišķi vairumtirgotāji vai aptiekas palielināja cenas zālēm, tad ne tik daudz, par kādu maija sākumā ziņoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP).

Saskaņā ar CSP aprēķiniem, aprīlī patēriņa cenu pieaugumu visai būtiski ietekmēja cenu kāpums medikamentiem, tas ir, zāļu cenas aprīlī, salīdzinot ar martu, palielinājās vidēji par 5,3%. Šis palielinājums bijis pat lielāks nekā tabakas izstrādājumiem, kas sadārdzinājās par 2,8%, un apaviem, kas kļuva dārgāki par 2,2%. Sākotnēji CSP informācijai zāļu ražotāji pārāk lielu uzmanību nepievērsa, jo pagājušā gadā valdība pieņēma lēmumu par to, ka būtiski tiek palielināta maksa par Zāļu valsts aģentūras un Zāļu cenu valsts aģentūras pakalpojumiem, tas ir, zāļu reģistrēšanu un zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā (par Zāļu valsts aģentūras pakalpojumiem jāmaksā pat līdz piecām reizēm vairāk, bet par Zāļu cenu valsts aģentūras pakalpojumiem - līdz 3,7 reizēm vairāk). Līdz ar ko varēja pieņemt, ka ražotāji šos papildu izdevumus ir ielikuši zāļu cenā.

Taču ZVA informācija par ražotāju cenu izmaiņām un iepriekš minētais par vairumtirgotāju un aptieku piecenojumiem norāda, ka cēloņi cenu pieaugumam meklējami citur. Kāds tad ir patiesais iemesls zāļu cenu sadārdzinājumam, ja ne ražotāji, ne vairumtirgotāji, ne aptiekas cenas neceļ? To atklāj CSP skaidrojums, kas rāda valdības virzienā. Proti: “medikamentiem cenas palielinājās vidēji par 5,3%, jo iedzīvotājiem bija jāmaksā vairāk par kompensējamo medikamentu iegādi sakarā ar kompensējamās daļas samazināšanu”. Līdz ar to ir vērts atcerēties, ka šī gada janvāra beigās, neraugoties uz pacientu protestiem, daudziem tūkstošiem hroniski slimu pacientu no 1.marta tika ievērojami palielināts līdzmaksājums par zālēm, daudzās diagnožu grupās līdzmaksājuma apmēru pat dubultojot.

Piemēram, diagnozēm, kurās iepriekš kompensācija bija 90% apmērā, tā tika samazināta uz 75%, savukārt diagnozēm, kurās iepriekš kompensācija bija 75% apmērā, tā samazināta uz 50%, kas nozīmē, ka pacientu izmaksas par zālēm ir dubultojušās. Šos papildu izdevumus visai ātri konstatēja arī CSP. Tiesa – to nosaucot nevis par iedzīvotājiem radītajiem papildu izdevumiem zāļu iegādei, bet gan par cenu palielināšanos. Jāatgādina, ka šogad šī jau ir otrā reize, kad pacientiem palielinās izdevumi par zālēm valdības pieņemto lēmumu dēļ. Pirmais reize bija šā gada sākumā, kad PVN likmes palielināšanas rezultātā līdz 10% zāļu cenas sadārdzinājās par 5%, kas tas tiešām bija reāls pašu zāļu cenu palielinājums.

Taču iepriekš minētais ir tikai pirmie un viegli konstatējamiem rezultāti pieņemtajiem lēmumiem. Taču daudz bīstamākas ir sekas, kuras CSP diez vai uzskaita, tas ir, cik pacientu jau tagad un arī turpmāk būs spiesti atteikties no zāļu iegādes; kā janvārī pieņemtais valdības lēmums ietekmēs Latvijas iedzīvotāju skaitu un veselību; kā mainīsies valsts budžeta izdevumi un to racionāla izlietošanu. Ja cilvēks ir slims un viņam ir jālieto zāles, tad tas jādara vai nu ārstējoties slimnīcā vai arī ambulatori. Taču, kā zināms, ārstēšanās slimnīcā maksā dārgāk ne tikai pacientam, bet arī valstij, palielinoties valsts veselības aprūpes un sociālā budžeta izdevumiem, kas veidosies, nodrošinot zāles ambulatori nesaņēmušo pacientu ārstēšanu stacionāros, apmaksājot viņiem slimības un invaliditātes pabalstus.

Pašlaik (budžeta grozījumu apspriešanas gaitā) no politiķu puses izskan apgalvojumi, ka uz valsts apmaksātajām zālēm vēl var un vajag ietaupīt. Ar nožēlu jāatzīst, ka tas tomēr ir lēts populisms. Ja ņem vērā to, ka kompensācijas sistēmā iekļauto zāļu cenas ir praktiski lētākās Eiropā (salīdzinot Latvijas kompensācijas sistēmā iekļautās zāles ar tieši tādām pašām konkrētu ražotāju konkrētām zālēm citās Eiropas Savienības valstīs), tad ietaupījums var rasties tikai uz pacientu rēķina, tas ir, turpinot samazināt valsts apmaksāto daļu par zālēm. Tāpēc loģisks ir jautājums: vai tuvredzīgā, bezatbildīgā veselības aprūpes politikas īstenošana turpināsies un varam gaidīt arī nākamos soļus?